Kā noturēt skolēnu uzmanību?
Par to, kā noturēt skolēnu uzmanību stundu laikā, skolotājiem jādomā ne tikai rudenī un pavasarī, bet visa mācību gada garumā. Kā jau zināms, skolēnu spēju noturēt uzmanību stundās ietekmē dažādi faktori.
Emocionālā pašsajūta
Ja skolēns jūtas labi, ir ar sevi apmierināts, viņam ir draugi un viņa ģimenes locekļu starpā ir saskaņa, tad šādam skolēnam noturēt uzmanību mācību stundās būs vieglāk nekā bērnam, kuram ir dažādi emocionāli pārdzīvojumi, kas var būt saistīti gan ar viņu pašu, piemēram, dusmas, trauksme,
bailes, agresija u. c., gan ar viņa ģimeni, piemēram, nesaskaņas vecāku starpā, šķiršanās, sēras, brāļa vai māsas ienākšana ģimenē, kāda ģimenes locekļa slimība, darba zaudējums, dzīvesvietas maiņa utt.
Fiziskā pašsajūta
Ptrs būtisks faktors, kas ietekmē skolēna spēju noturēt uzmanību stundās, ir skolēna fiziskā pašsajūta. Fiziski un garīgi veselam bērnam noturēt uzmanību
ir vieglāk nekā bērnam, kurš, piemēram, ir saaukstējies vai slimo ar kādām iedzimtām vai dzīves laikā iegūtām garīgām vai fiziskām slimībām.
Intelektuālās spējas
Trešais - manā skatījumā būtiskais faktors, kas ietekmē skolēna uzmanības noturēšanas spējas, ir skolēna intelektuālās spējas, kurās ietilpst tālāk uzskaitītais.
1. Verbālās dotības, kas pēta, cik liels ir skolēna vārdu krājums. No tā atkarīgs, vai skolēns labāk uztver konkrētu informāciju vai arī labi spēj apstrādāt vispārīgu, abstraktu informāciju. Skolēnam, kuram ir mazs vārdu krājums, ir grūti uztvert abstraktu informāciju, viņš vieglāk saprot konkrētu, vienkāršu informāciju. Ja bērns neuztver to, ko saka skolotājs, viņš jūtas apjucis, palielinās trauksme. Ārēji tas var izpausties kā grozīšanās, nemierīga sēdēšana, nespēja sekot līdzi norādēm, bērns skatās nevis burtnīcā, bet gan ārā pa logu.
2. Domāšanas spējas kopumā, kur ietilpst izgūšana no ilglaicīgās atmiņas (spēt atcerēties un pielietot to, kas mācīts agrāk), telpiskā domāšana, audiālās spējas un kvantitatīvā spriešana jeb spējas izsecināt likumsakarības. Ja šīs spējas ir pazeminātas, tas liecina, ka skolēnam ir mācīšanās traucējumi un viņam būtu ieteicams mācīties pēc programmas, kas paredzēta bērniem ar mācīšanās traucējumiem (bērns apgūst to pašu vielu, ko mācoties pēc vispārizglītojošās programmas, bet viņam ir iespējas izmantot palīgmateriālus un, ja nepieciešams, iegūt vairāk laika, lai izdarītu to, ko citi skolēni dara ierobežotā
laikā). Ja skolēnam ir pazemināta kvantitatīvā spriešana, tas liecina, ka viņam varētu būt grūtības matemātikā, jo ir grūti izprast likumsakarību veidošanos. Ja ir grūti izprast likumsakarības, bērns atkal jūtas apjucis, trauksmains. Šādas grūtas jūtas izpaužas ar uzvedības traucējumiem, tostarp arī uzmanības noturēšanas grūtībām, stundu laikā.
3. Kognitīvā produktivitāte, kur ietilpst bērna darba temps un īslaicīgā jeb darba atmiņa. Ja bērns strādā lēni un viņam ir pavājināta arī darba atmiņa, tad arī ir pamats domāt par mācīšanās traucējumiem, jo bērnam ir nepieciešams vairāk laika, lai izdarītu to, ko pārējie vienaudži dara ierobežotā laikā. Ja skolēnam ir pavājinātas darba atmiņas spējas, tas nozīmē, ka viņam ir grūti atcerēties tikko sniegtu informāciju, kā arī ir grūtības vienlaicīgi klausīties skolotāja teiktajā un to pierakstīt. Ja skolēns netiek līdzi citiem klasesbiedriem, jo strādā lēnāk, tas atkal rada viņā trauksmes izjūtu. Tie bērni, kas strādā lēnāk, arī ātri nogurst. Ja skolēns ir noguris, viņš nespēj koncentrēties darāmajam darbam. Nogurums arī var izpausties gan kā skatīšanās riņķī vai vienā punktā, gan kā grozīšanās un knosīšanās.
Lai kādā emocionālā noskaņojumā ir skolēni, skolotājam ir jābūt ar labu seju, t. i., jāsmaida, jābūt emocionāli atvērtam, labvēlīgi noskaņotam, jo, skatoties otra cilvēka sejā, mēs redzam sevi. Ja seja, kurā mēs skatāmies, ir laba, tad arī mums rodas izjūta, ka esam labi, un uz šo seju gribas skatīties vēl un vēl.
Skolotāja prasme aktīvi gaidīt, kamēr bērns izdara, ir ļoti svarīga bērna pozitīva pašvērtējuma veidošanai. Brīdī, kad skolotājs iedod laiku bērnam izdarīt līdz galam kādu darbiņu, bērnam rodas izjūta, ka viņš ir svarīgs.
Lai skolēni varētu sekot līdzi skolotājam, viņam ir jābūt ļoti paredzamam, t. i., skolotājam sevi ir nemitīgi jānosauc - jāstāsta, ko dara un gatavojas darīt. Tas ir svarīgi tāpēc, jo skolēniem, lai varētu mācīties un uztvert mācību vielu, ir jābūt ar labām izjūtām. Ja skolotājs sevi nenosauc vai dara to maz, skolēniem viņš ir neprognozējams.
Skolotāja prasme vadīt klasi
Ceturtais būtiskais faktors, kas ietekmē skolēnu uzmanības noturēšanas spējas, ir paša skolotāja prasme vadīt klasi. Klases vadīšana nav vienkārša, jo nepieciešamas tādas komunikācijas prasmes kā labas sejas rādīšana, sevis nosaukšana, aktīvā gaidīšana, bērnu nosaukšana un apstiprināšana.
Skolā mācās ļoti dažādi skolēni. Viņiem katram ir sava ģimenes un dzīves pieredze, katram ir savas veselības īpatnības, kā arī ir atšķirīgas kognitīvās spējas un sociālās prasmes. Tāpēc skolotājam ļoti labi jāapzinās, kā ar savu izturēšanos un komunikācijas veidu viņš var vai nu veicināt skolēnu koncentrēšanās spējas, vai arī tās pavājināt.
Neirobioloģiskie pētījumi ir pierādījuši, ka sinapses starp nervu šūnām veidojas tad, kad ir labas sajūtas. Labām izjūtām ir jābūt katra mācīšanās procesa pamatā, lai skolēni saglabātu interesi un uzmanību par mācību vielu.
Klasē viss sākas tad, kad skolotājs nostājas klases priekšā un grib sākt stundu. Lai kādā emocionālā noskaņojumā ir skolēni, skolotājam ir jābūt ar labu seju, t. i., jāsmaida, jābūt emocionāli atvērtam, labvēlīgi noskaņotam, jo, skatoties otra cilvēka sejā, mēs redzam sevi. Ja seja, kurā mēs skatāmies, ir laba, tad arī mums rodas izjūta, ka esam labi, un uz šo seju gribas skatīties vēl un vēl. Izjūta es esmu labs, ar mani viss ir kārtībā ir ļoti nepieciešama sekmīgām mācībām visa gada garumā.
Klasē skolotājs ir galvenais
Klasē skolotājs ir galvenais – viņš ir kā kuģa kapteinis, kurš pasaka virzienu, kurā jādodas, neatkarīgi no tā, vai kādam tas patīk vai nepatīk. Attiecinot šo uz mācībām, jāsaka – reizēm ir mācību vielas vai mācību priekšmeti, kas ir grūti, neinteresanti, pat garlaicīgi. Bet, lai kāda ir mācību viela un konkrēto skolēnu spējas un prasmes, skolotājam ir iespēja skolēnus mācīt tā, ka viņiem paliek laba sajūta un rodas izjūta, ka viņi var un viņiem sanāk. Šo labo sajūtu skolotājs var radīt, ja viņam pašam ir labi attīstītas un apzinātas klases pozitīvās vadīšanas prasmes. Skolotāja klases vadīšanas prasmes ir īpaši svarīgas, strādājot ar bērniem, kuriem ir uzvedības un emocionālās grūtības, kā arī uzmanības noturēšanas grūtības, jo vienīgais cilvēks, uz kuru skolēniem stundu laikā ir jāskatās un kam jāseko līdzi, ir skolotājs. Lai skolēni varētu sekot līdzi skolotājam, viņam ir jābūt ļoti paredzamam, t. i., skolotājam sevi ir nemitīgi jānosauc – jāstāsta, ko dara un gatavojas darīt. Tas ir svarīgi tāpēc, jo skolēniem, lai varētu mācīties un uztvert mācību vielu, ir jābūt ar labām
izjūtām. Ja skolotājs sevi nenosauc vai dara to maz, skolēniem viņš ir neprognozējams. Tas rada trauksmes izjūtu. Ja ir paaugstināta trauksmes izjūta un neziņa, kas un kā notiek un notiks, skolēniem ir grūti sekot līdzi skolotājam un mācību vielai. Jo brīdī, kad ir nepatīkamas jūtas, mācīšanās nenotiek. Ar savu darbību nosaukšanu skolotājs rada drošu mācību gaisotni, kas ir īpaši svarīgi skolēniem, kuriem ir uzmanības noturēšanas un emocionālas grūtības. Ar sevis nosaukšanu un labas sejas rādīšanu skolotājs liek skolēniem sev sekot un attīsta skolēnu uzmanības noturēšanas prasmes. Sekojot skolotājam, skolēns seko pats sev, un otrādi – sekojot skolēnam, skolotājs seko pats sev. Tas nozīmē, ka gan skolotājs, gan skolēni, kad skolotājam ir laba seja un viņš sevi nosauc, paliek kontaktā sevi un ar labām sajūtām, kas ir nepieciešamas sekmīgām mācībām. Lai vadītu klasi, skolotājam ir jānosauc ne tikai sevi, bet arī skolēni.
Bērna nosaukšana ir īpaši svarīga
Bieži vien ir tā, ka, atnācis uz klasi, skolēns nav gatavs strādāt, viņš var būt sliktā noskaņojumā, kam var būt dažādi iemesli. Sliktais noskaņojums var izpausties gan ar dusmošanos, agresivitāti, gan ar skolotāja teiktā ignorēšanu u. c. veidos. Lai varētu pilnvērtīgi strādāt, nepieciešams, lai skolēns justos labi. Brīdī, kad bērns, piemēram, ir dusmīgs, viņš ir prom no savām labām izjūtām. Skolotājs, viņu nosaucot, piemēram: „Pēteri, tu esi dusmīgs, tu kliedz!” – palīdz bērnam sevi līdzsvarot un atgriezties pie savām labām izjūtām. Bērna nosaukšana īpaši svarīga ir arī brīžos, kad stundas laikā bērns nogurst, viņam zūd koncentrēšanās spējas un viņš sāk knosīties vai skatīties apkārt, nevis grāmatā. Tad var teikt tā: „Kārli, tu skaties ārā pa logu. Man liekas – tu esi noguris.” Pēc šī teikuma bērni parasti pasmaida un paši – bez teikšanas – turpina iesākto darbu. Tad, kad kāds par mums pastāsta vai mūs nosauc brīdī, kad mēs paši to nevaram izdarīt, tas palīdz
mums atkal sajust pašiem sevi vai, citiem vārdiem sakot, palīdz sevi reģistrēt. Bērns, kurš sevi reģistrē, ir viegli vadāms. Skolotājs, nosaucot skolēnus, rada izjūtu, ka viņš visu redz un kontrolē. Situācija, kas ir pārredzama no pieaugušā redzējuma, bērna uztverē ir droša.
Prasme aktīvi gaidīt
Labas sejas rādīšana un sevis un skolēnu nosaukšana ir trīs ļoti svarīgas klases vadīšanas prasmes. Bet tikpat svarīga ir aktīvā gaidīšana. Skolotāja prasme aktīvi gaidīt, kamēr bērns izdara, ir ļoti svarīga bērna pozitīva pašvērtējuma veidošanai. Brīdī, kad skolotājs iedod laiku bērnam izdarīt līdz galam kādu darbiņu, bērnam rodas izjūta, ka viņš ir svarīgs. Ar šīs izjūtas rašanos bērna uztverē arī skolotājs kļūst svarīgs un cienījams. Tiklīdz bērnam rodas izjūta, ka viņš var, viņam to gribas izjust vēl un vēl. Tāpēc bērns kļūst aktīvāks, centīgāks un viņa koncentrēšanās spējas pastiprinās.Kad bērns ir paveicis darāmo, skolotājam noteikti ir jāiedod apstiprinājums, jāpasaka: „Jā, labi!” Apstiprinājums nostiprina bērnā labo sevis varēšanas izjūtu, un tā nekad nav par daudz, it īpaši tiem bērniem, kuriem ir pazemināts pašvērtējums, kuri netic saviem spēkiem un savām spējām.
Apstiprinājums dod bērnam ziņu:
„Es varu, man sanāk, es esmu labs!” Šo izjūtu gribas izjust vēl un vēl, tāpēc, jo vairāk apstiprinājuma, jo lielāka bērna cenšanās un gribēšana darīt. Vēl viens ļoti spēcīgs ierocis bērnu uzmanības noturēšanai ir balss. Lai noturētu uzmanību, skolotājs var lietot dažādus balss toņus – skaļākus, klusākus, spalgākus, dobjākus. Reizēm var runāt ļoti skaļi, reizēm – ļoti, ļoti klusi. Ar acīm skolēns skatās uz skolotāja seju, bet ar ausīm dzird skolotāja teikto. Tam, ko redz un dzird, ir jābūt baudāmam gan ar acīm, gan ausīm. Kad tas ir, tad nevajag domāt par to, kā noturēt skolēna uzmanību mācību stundu laikā!